Dzejniece un meditācijas praktizētāja Inga Pizāne savā blogā ir publicējusi skaistu tēlojumu par piedzīvoto retrītā.. Aicinām paņemt kafijas krūzi, mierīgi apsēsties un ļauties teksta burvībai!

Inga raksta: Meditējot centos savas domas uztvert kā garāmgājējus pilsētā. Jā, es viņus redzu un reizēm pat ar kādu pazīstamo sasveicinos, bet nav obligāti ielaisties sarunās. Ieraugi, pamani, sasveicinies, dodies tālāk. Savās gaitās vai vēl precīzāk – sevis gaitās. Tā es centos darīt ar savām domām, kas ienāca manā meditācijas mierā un klusumā. Lai gan ne vienmēr izdevās. Ar dažām domām es tomēr sarunās ielaidos. Var, kā Ilmārs (aut. Ilmārs Latkovskis) teic, – domām dot nosaukumus. Vai vārdus.

Bet var ļaut domām aizlidot kā gājputniem debesīs. Pamājot tām ardievas ar sirdi, jo rokas ir aizņemtas meditācijas pozā. Divos brīvos brīžos starp meditācijām biju izgājusi līdz Daugavai. Vējš bija ass kā žilete, putni – lejpus upes – promceļā.

Pilnu tekstu atradīsit Ingas Pizānes blogā – https://pl-inga.blogspot.com/2021/09/meditacija-ko-ta-nozime-man-pardomas.html